Turpinot aizraujošo braucienu ”tā man gājis pagājušogad” vilcienā, šodien nolēmu turpināt ar atskaiti par 2015. gadā izlasīto. Patiesībā, nekādu dižo pārsteigumu šeit nav. Esmu ar nelielu uzviju pievarējusi savu Goodreads grāmatu izaicinājumu, izlasot 53 grāmatas ieplānoto 50 grāmatu vietā. Kopējais gada guvums žanriskā ziņā, jau sagaidāmi, ir bijis diezgan eklektisks, taču dažas tendences man izdevās noķert aiz astes.
2015. gadā sanācis nedaudz vairāk lasīt svešā mēlē. 29 no 53 grāmatām esmu lasījusi angļu valodā. Pateicoties tam, ka pagājušajā gadā pabeidzu studijas, vēl vairāk ir sarucis mans, jau tā nelielais, oriģinālliteratūras patēriņš. Ar to neesmu īpaši apmierināta, tādēļ šogad gribētos ieplānot lasīšanai arī kaut ko no jaunākās vietējo autoru prozas. Dīvainā kārtā drusciņ apputējis izskatās arī mans fantāzijas un fantastikas stūrītis, lai gan ko lasīt būtu pārpārēm.
Bez jau tradicionālās mūsdienu jaunākās ārzemju literatūras, manā 2015. gada lasāmajā sarakstā šis tas pagadījies arī no populārzinātniskā plaukta, dāmu romāniem un jauniešu literatūras. Taču tā pavisam cieši esmu iedraudzējusies ar autobiogrāfijām un audio grāmatām (kuras vainojamas arī pie nelielā izlasīto lappušu skaita).
Tā kā man patīk visa veida saraksti un apkopojumi, protams, nevarēju iztikt arī bez tādas kārtīgas ”galu savilkšanas”. Sadalīju savas izlasītās grāmatas improvizētas kategorijās un mēģināju izcelt saulītē tās, kuras mani visvairāk tika uzrunājušas. Lielākoties esmu nobaudījusi grāmatas, kas iznākušas šogad vai tikušas šogad tulkotas latviešu valodā, taču ir gadījies arī pa kādam senākam jaunatklājumam. Kā ierasts, klāt arī saites uz plašākiem grāmatu apskatiem, ja par tām aizvadītajā gadā vispār ir sanācis izteikties blogā. Hint, hint – ne visas tikušas aplaimotas ar šādu iespēju.
Pusmūža krīzes, ceļojumi un zaudētas sievas
No visaptverošās mūsdienu literatūras kategorijas, šogad esmu izlasījusi sešas grāmatas – piecus romānus un vienu garo stāstu. Trijās no šīm grāmatām bēdu sagrauti vīri cīnās ar ilgām pēc savām mirušajām sievām (vai tiešām literāra tendence?), vienā psihiatrs mēģina uzvarēt pusmūža krīzi, vēl vienā faķīrs iestrēgst Ikea ražojumā un nejauši apceļo Eiropu, kamēr citā stāstā kādu spriganu gaišreģi apved ap stūri pašas klienti. Lai kā arī nebūtu, manas gada lielākās simpātijas šajā sadaļā ieguva viens no trim pēc sievas skumstošajiem vīriem – Vīrs vārdā Ūve.
Dažādu dzīvju medus
Ilgi domāju, kā īsumā nosaukt šeit pieminētās grāmatas. Ir gan maģiskais reālisms, gan postmodernisms, gan mistērija, gan distopija, gan vienkārši meistarīga proza. Ārzemju plauktos daļa no šī grāmatām visticamāk pakļūtu zem birkas literary fiction. Manā plauktā trīs no tām ir pakļuvušas zem birkas ”gada favorītes”. Keitas Atkinsones Dzīve pēc dzīves atstāja tikpat spēcīgu iespaidu kā Margaretas Atvudas Kalpones stāsts. Bet, kad es izaugšu liela, gribu rakstīt ar tādu pašu vieglumu un ironiju kā Etgars Kerets, jau pirms vairākiem gadiem izdotajos, stāstos par Autobusa šoferi, kas gribēja būt Dievs (atsauksmes joprojām nav, jau biju nokaunēties).
Papīra sapņi papīra pilsētās
Šogad turpināju kompensēt ”kad es augu, nebija jēdzīgas jauniešu literatūras” nopietno saslimšanu, lasot un priecājoties par padsmitgadniekiem paredzētajām grāmatām. Pēc skaita sešām. Lai gan netrūka nedz jaunības maksimālisma, nedz Papīra sapņu, vai Papīra pilsētu, manu sirdi un gada favorītes godu pamanījās nolaupīt tieši stāsts par pirmo īsto, skaisto, bet nedrošo mīlestību – Reinbovas Rouelas romāns par Eleonoru un Pārku.
Balsis, smiekli un karjeras
Divas kopīgas tendences šim sarakstam – septiņas no lasītajām autobiogrāfijām izrādījušās audio grāmatas un gandrīz visi no šiem darbiem runā ne tikai par dzīvi un cīņu ar sevi, bet arī par karjeru radošajā sfērā. Darbu autori – aktieri, rakstnieki, mūziķi un blogeri. Tā kā dažas no šīm grāmatām bijušas tiešām lieliskas, mana Jaunā gada apņemšanās ir veltīt tām atsevišķu ierakstu. Taču pagaidām par gada favorītēm izvirzu Dženijas Lavsones ārkārtīgi smieklīgo autobiogrāfisko eseju kopumu Furiosly Happy un Amandas Palmeres must-read radošiem cilvēkiem The Art of Asking.
Eskeipism, mans mīļais!
Kā jau minēju, man nezināmu iemeslu dēļ, šogad sanācis izlasīt visai maz no fantāzijas un fantastikas literatūras plaukta. Tādēļ varu atļauties pieminēt visus vaininiekus. Gadu iesāku, lasot latviešu fantāzijas un fantastikas stāstu krājumu Zilie jūras vērši, par kuru kolēģu blogeru atsauksmes gan izlasīju, taču savu spriedumu par visu krājumu kopumā atliku tik ļoti, ka tas jau šķita nepieklājīgi (tāpēc joprojām turpinu to atlikt). Tuvāk gada nogalei palūkojos uz pirmajiem latviešu mēģinājumiem tvaikpanka žanrā, izlasot pirmo daļu no Lauras Dreižes triloģijas Danse Macabre, kā arī ieskatījos Prometeja izdotajos amerikāņu autoru romānos Burvji un Sarkanā sacelšanās.
Vainīgie prieciņi
Dāmu romāni, mīlas romāni, lubenes – sauciet kā pašiem patīk. Vai nesauciet nemaz, ja nepatīk. Diez vai tas būs pārsteigums, ja sacīšu, ka šajā kategorijā negadījās nekas tāds, ko varētu nosaukt par izcilu literatūru. Tomēr līdztekus katoļu priestera krišanai grēkā, ziepju operas cienīgai nolaupīšanai, un vēl dažiem stāstiem (kopumā deviņiem, jo šie romāni gandrīz vienmēr pārvietojas baros – sērijās) divas grāmatas man šķita kaut vai nelielas pieminēšanas vērtas. Pirmais ir romāns ar nosaukumu The Black Wolf – piektā daļa no manas iecienītās Dž. A. Redmerski romantiskās trillera sērijas In The Company of Killers. Otra ir L. Peisas grāmatu sērija Asking for It, ko varētu ieteikt tiem, kurus interesēja Greja nokrāsu tumšā puse, bet kuri nespēja sagremot Anastasijas iekšējo dievieti un Kristiāna ārējo stulbumu. Šajā gadījumā vismaz sastopami inteliģenti varoņi un adekvāts psiholoģiskais ietvars.
Kad bildes runā
Pagājušogad sanāca izlasīt trīs ļoti pievilcīgas grāmatas, kuras rotāja ne tikai burti, bet arī skaisti attēli. Patrika Nesa lieliskais bērnu/jauniešu romāns Septiņas minūtes pēc pusnakts vēl gaida plašāku atsauksmi blogā, taču pavisam noteikti varu sacīt, ka grāmatas ilustrācijas jau sen tik ļoti nav palīdzējušas uztvert saturu un bijušas tik iederīgas. Savās gotiskajās bildēs Nesa romāns viennozīmīgi var spēkoties ar Emīlijas Kerolas grafisko šausmu noveli Through the Woods, kura man uzdzina labu devu šermuļu vēl pagājušajā pavasarī. Savukārt ar gluži pretēju pieeju, ne šermuļiem, bet sajūsminātām nopūtām, pārlapoju modes un dzīves stila ābeci How To Be Parisian Wherever You Are un paliku patiešām patīkami pārsteigta par šī nelielā darba dizaina risinājumiem. Kafijas galdiņš gaida savu grāmatu.
Paēst un izglītoties
Šeit uzskaitītas non-fiction grāmatas, kurām neatradās vieta nekur citur kā vien manā galvā un šī saraksta beigās. 2015. gada kontā divas pavārgrāmatas un abas par šobrīd tik stilīgo smūtiju taisīšanu. Divi Malkolma Gledvela apcerējumi – viens par to, kāpēc daži cilvēki izceļas, otrs par to, kāpēc izceļas dažas idejas. Tāpat lasīju par to, kā mūs uz sava āķa noķer jaunākās tehnoloģijas un kā pareizi atbrīvoties no krāmiem, lai tie dzīvoklī vairs neatgrieztos. Bet vislabāk man patika paskatīties, kā savulaik izrunājušies latvju rakstnieki Arnolda Auziņa apkopotajā anekdošu krājuma Arī rakstnieks ir cilvēks.
Tāds nu ir izskatījies mans 2015. lasāmgads. Esmu pamazām sākusi apkopot arī 2016. gadā lasāmo, tā kā drīzumā pie apvāršņa varētu parādīties pāris teikumi par to.
Kuras ir jūsu aizvadītā gada mīļākās grāmatas?
Tējtasīte 
No Tevis pieminētajām – Kalpones stāsts, Burvji un Sarkanā sacelšanās. Un vēl daudzas citas 🙂
PatīkPatīk
Šis ir bijis raibs grāmatu gads 🙂 Jācer, ka nākamais arī neliks vilties.
PatīkPatīk
Tev tiešām patīk un padodas saraksti 🙂
Un tā Fat girl walking… ko domāji par to? Es par tādu Britanny vispār nebiju iepriekš dzirdējusi, bet pavirši izlasīju. Dažās vetas smieklīgi, bet tā arī netiku skaidrībā, vai man simpatizē tas, ka būtu jāatbalsta resnums.
PatīkPublicējis 1 person
Mans gads nav pabeigts, pirms nav iegrāmatots sarakstā 😀
Es arī nebiju neko par Britāniju iepriekš dzirdējusi. Grāmatu lasīju pasen, detaļas no galvas izskrējušas, taču kopējo vēstījumu es uztvēru caur to šobrīd pie apvāršņa uznirstošo ”body positivity” kustības prizmu – ka ikvienam, neatkarīgi no drēbju izmēra, vienkārši ir tiesības būt laimīgam un darīt to, ko sirds vēlas. Bet tā kopumā – memuārs kā jau memuārs, lasījās dikti viegli un ātri, bet blakus, manuprāt, stāv arī smieklīgāki. Kaut vai tas pats Lavsones gabals, kas arī runā par it kā neērtām tēmām – autore stāsta pati par savām garīgajām saslimšanām un mēģinājumiem tikt ar to galā un dzīvot normālu, piepildītu dzīvi. Bet bez bremzēm – spēja pasmieties par sevi augstākajā pakāpē.
PatīkPatīk